Kuldīgas rajona laikraksts „Kurzemnieks”
Kuldīgas dārgumi
pirmdiena, 19 marts 2007
84. stāsts. ēka Jelgavas ielā 13
Galdnieka darbnīca
ēka Jelgavas ielā 13 saistās ar Friča Dakšas (1867 – 1941) vārdu. Par viņu 1980. gadā muzeja darbiniekiem stāstījusi meita Karolīna Dakša.
F.Dakša pēc četrgadīgas skolas beigšanas Kuldīgā gājis mācīties amatu pie Reimaņa, kurš bijis pēdējais no galdnieku dzimtas, darbnīca atradusies Kalna ielā 23. Pēc četriem mācekļa gadiem bijis jāizstrādā patstāvīgs darbs, lai iegūtu zeļļa tiesības. Pēc darba labvēlīgas novērtēšanas jaunais zellis izmaksāja meistariem cienastu. Fricis vēl divus gadus nostrādājis Kuldīgā, un tad viņam sākušies ceļojuma gadi, lai gūtu pieredzi pie dažādiem meistariem. Zeļļiem par strādāšanu dots paēst un maksātas 15 kapeikas. Viņiem līdzi bijuši arī papīri, kuros meistars atzīmējis, ko zellis strādājis (pēc ceļojuma tie jāuzrāda amata vecākajiem). F.Dakša ceļojis pa apkārtējiem rajoniem, pa Igauniju un beidzot devies uz Vāciju, jo viņa mērķis bijis iemācīties ērģeļu un citu stīgu instrumentu būvi un labošanu.
Pēc atgriešanās Kuldīgā Fricis uzņemts galdnieku amatā par meistaru un ierīkojis savu darbnīcu Jelgavas ielā 13. Visvairāk viņam tomēr interesējis darbs ar mūzikas instrumentiem. Kā meistaram viņam bijis daudz jābraukā no vienas vietas uz otru, jo baznīcās un muižās labojis gan ērģeles, gan klavieres. Viņš izgatavojis harmoniju Sv. Annas baznīcai Kuldīgā un šo instrumentu arī spēlējis. Pats nekad neesot nesis amata rīku kasti, to vienmēr darījis kāds zellis.
Dakšu ģimenē visi saistīti ar mūziku. F.Dakšas tēvs Jēkabs vaļas brīžos izgatavojis un spēlējis kokles. Savukārt viņa bērni bijuši ilggadēji Kuldīgas muzikanti. žanis un Pauls spēlēja Kuldīgas pūtēju orķestrī un to arī vadīja, Karolīna visu mūžu bija pianiste, spēlēja gan baznīcā, gan pavadījumu mēmajām filmām kinoteātrī.
Kādreiz zivju veikals
Jelgavas ielā 13 vairs nav neviena iedzīvotāja, kas atcerētos māju pagājušā gadsimta vidū vai beigās. Iveta un Ilmārs Ausmaņi te dzīvo sešus gadus. Apmēram ap to pašu laiku nomainījušies arī pārējo dzīvokļu iemītnieki. Iveta atminas kaimiņu mājas tantes stāstīto, ka ēka kādreiz piederējusi kādam ebrejam, bet vēlāk tajā atradies zivju veikals. Pavisam tajā ir pieci dzīvokļi, lielākoties vienistabas. ūdens un kanalizācija ir tikai vienā mājas pusē, kurā dzīvo Iveta un Ilmārs. Viņi to ierīkojuši paši. Divu dzīvokļu iemītniekiem vēl arvien pēc ūdens jāiet uz brīvkrānu, un sausā tualete ir kāpņu telpā.
Iveta ir ļoti apmierināta ar dzīvokli, jo te ir lētāk nekā daudzdzīvokļu mājā, krāsni var kurināt, kad vajag. Kaimiņi esot saticīgi, darbavieta nav tālu. Ilmārs piebilst, ka sēta gan varētu būt labāka. Tagad tā ir caurstaigājama, izbraukta
Iveta Grīniņa