Izpēte veikta 2009. gadā
izstrādāta 1990.g
10.12.1999
10.12.1999
10.12.1999
10.12.1999
10.12.1999
pirmdiena, 30 augusts 2004
|
35. stāsts. ēka Baznīcas ielā 23. Matu ūdens izgudrotājs Ap 1912. gadu ēkas Baznīcas ielā 23 un 25 piederēja Kārlim Šternam. Viņš bija friziermeistars un apvienoto amatu vecākais Kuldīgā (apvienoja tos amatus, kuros bija mazāk nekā pieci meistari). K.Šterns bijis pieredzējis aroda pratējs, kurš veltīja uzmanību ne tikai matu griešanai, bet arī to kopšanai. 1911. gada 9. septembrī laikrakstā Kurzemnieks varēja lasīt, ka nesen pārdošanā parādījušies un ieguvuši atzinību Šterna matu ūdens un sīpolu preparāts. Friziermeistars jau gadiem ilgi šos līdzekļus ar labām sekmēm ieteicis daudziem klientiem pret matu izkrišanu un blaugznām, līdz beidzot tos arī patentējis. Frizieru senāk Kuldīgā nebūs bijis daudz – 19. gadsimta beigu adresu grāmatās tādi vispār nav norādīti, 20. gs. 20. gados to skaits svārstās no diviem līdz pieciem, bet visvairāk ir 1930. gados, kad bija atsevišķi vīriešu un sieviešu saloni. Pirms K.Šterna ēkā kādu laiku darbojusies meiteņu un zēnu privātskola ar skolotājiem Natāliju un Augustu Lācariem, savukārt pēc 1923. gada Marija Kurcenbauma šeit ierīkojusi maiznīcu – konditoreju. Nams ar visromantiskāko pagalmu Māja Baznīcas ielā 23 patiesi saucama par Kuldīgas vecpilsētas slepeno dārgumu, jo tās krāšņums paveras, tikai pagalmā ieejot. Tad var redzēt brīnišķīgu vecu ķieģeļu sienu un sena koka apšuvumu, visjaukākā ir atklātā koka galerija vai balkons pa diviem stāviem un kāpnes. Tas viss atjaunots nesen, taču vecajai mājai piestāv. Pagalmiņu, kas beidzas pie Alekšupītes, iecienījuši tūristi un mākslinieki. Sēta ir klusa un mierīga. Uz mājas sienas metāla zīme, ka tā 1846. gadā bijusi apdrošināta sabiedrībā Salamandra. Par laimi, savulaik šīs ēkas kapitālajam remontam nav pieticis naudas. Mājā ir pieci dzīvokļi. Vienā no tiem 23 gadus dzīvo Alda un Jānis Ziņģi. Alda stāsta, ka šī ir viena no retajām Kuldīgas mājām, kuras nav pārāk pārbūvētas, bet viņas dzīvoklī viss saglabājies kā agrāk. ārpusē pamatīgas vecas durvis ar senu kliņķi, logiem slēģi. Māja apšūta ar šāldēļiem. „Blakus māju apšuva pirms 20 gadiem, dēļi jau pūst. Te tie stāv jau vairāk nekā 150 gadu un nekas, jo laikā zāģēti un pareizi izžāvēti,” stāsta Jānis. Dzīvoklī zem apmetuma var nojaust pamatīgas sijas, podiņu krāsnīm augšpusē saglabājušies grezni rotājumi. Alda iecerējusi remontu, kurā no sijām noņemtu krāsu un atklātu dabīgu, kvalitatīvu koku. Arī sienām, kas aplīmētas ar tapetēm, viņa nolēmusi atdot agrāko izskatu – ar krīta krāsu un ornamentālām maliņām. Pie virtuves ir meitas istabiņa, kur senos laikos dzīvojusi kalpone. ēkas pagrabā bijusi veļas māja ar milzīgu 200 litru katlu. Tam savulaik pieaugušas kājas. Mājā dzīvo dažādi cilvēki, tāpēc līdz šim iemītniekiem nav izdevies vienoties par apkārtnes apzaļumošanu. Visi dzīvokļi ir privatizēti. ērtību nekādu – sausā tualete, ūdens jānes ar spaiņiem. Taču Alda stāsta, ka no bērnības pieradusi tā dzīvot, un ērtību trūkums nepavisam nav problēma. Jānis izdomājis, kā bez ūdensvada izmantot automātisko veļas mašīnu – ūdeni tā ņem no liela katla. Jānis stāsta, ka kara laikā otrajā stāvā bijis vācu virsnieku klubs. Mājā atradies veikals un cepuru darbnīca. Veikals piederējis – kā Jānis izsakās – vecās Dīrenes vīram, kurš pēc kara aizbraucis uz Ameriku. Vecā sieviete, kas slepus taisījusi cepures, nomirusi 1980. gadā, bet pēc gada šajā dzīvoklī ienākuši Ziņģi. „Toreiz modē bija papahas. Viņa tādas šuva, es arī nācu pie viņas,” atceras Jānis. Ziņģiem no vecās saimnieces mantojumā palikuši daži priekšmeti, jo Aldai patīk kolekcionēt lietas ar vēsturi: kafijas dzirnaviņas, pletīzeris, īpatnēja krūzīte, pīta tīne, tāšu cibiņa. |
© Kuldīgas novada pašvaldība, 2022