Jelgavas iela 1 nr.1

1. ü                 ēka celta starp 1797.gadu un 1839. gadu;
   ü                 ēkai ir mansarveida jumts ar pusnošļauptiem galiem;
   ü                 19. gadsimta beigās nams piederēja Hermanim Jakobsonam;
   ü                 1929. gadā kā ēku īpašniece minēta Hanna Fridlendere;
   ü                 ēkā atradies Jakobsona sīkpreču veikaliņš, bet pagājušā gadsimta 20. gados – Freitenberga koloniālpreču tirgotava un Breiža tējnīca;
   ü                 Dzīvojamā ēka ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, kura datējums ir 1800.-1820. gadam un kadastra nr. 6201022; 0045001. Aizsardzības numurs 6353
   ü                 ēkas durvju komplekti (2) ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis, kura datējums ir 19. gadsimta sākums līdz 20. gadsimta vidum;
   ü                 19. gadsimta beigās parādījās durvju virsgaismas lodziņi ar pseidogotiskiem elementiem;
   ü                 2000.08.29 telpu renovācija – veikala paplašināšanai;
   ü                 2005.02.07 notika ēkas rekonstrukcija

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

1. 

2. 

3. 

4. 

5. 

6. Kuldīgas rajona laikraksts „Kurzemnieks”
   Kuldīgas dārgumi...
   pirmdiena, 19 jūnijs 2006
   71. stāsts. ēka Jelgavas ielā 1
   Tur, kur kādreiz bija Annenfelde
   Viena no garākajām Kuldīgā ir Jelgavas iela. Taču nosaukumu tā ieguvusi tikai ap 1808. gadu. 18. gadsimta vidū tā saukta par Annenfeldes (tulkojumā Annas lauka) ielu, jo veda garām pilsētas teritorijai, kura jau izsenis dēvēta par Annenfeldi. 1797. gada pilsētas plānā redzams, ka apbūve stiepās līdz tagadējai Annas ielai.
   Tālākais ceļa posms tika saukts par Plosta ielu. No tās pa labi atzarojās ceļš uz ēķupi. Pie Cepurīšu muižas iela meta asu līkumu pa kreisi, lai kā Plosta ceļš vestu līdz Ventai, kur atradās pārceltuve, bet taisni turpinājās mazāks ceļš uz Padures kaļķu šķūni.
   Tepat atradies arī Plosta krogs. 17. gadsimtā Plosta ielas pēdējais posms veda citādi. 1693. gadā hercogs Frīdrihs Kazimirs atpirka no pilsētniekiem zemi abpus Plosta ceļam, lai ierīkotu zvēru dārzu. Viņš lika izbūvēt jaunu ceļu uz pārceltuvi, kas tad veidoja robežu starp zvēru dārzu un pilsētas zemēm. Padomju laikā Jelgavas iela tika pārdēvēta par Sarkanarmijas ielu.
   Nams Jelgavas ielā 1, kas ar galu cieši piekļaujas Alekšupītei, varētu būt celts laikā starp 1797. (vēl nav atzīmēts pilsētas plānā) un 1839. gadu. Trūkst ziņu par pirmo ēkas īpašnieku, bet 19. gadsimta beigās nams piederēja Hermanim Jakobsonam. 1929. gadā kā ēku nr.1, 2 un 4 īpašniece minēta Hanna Fridlendere. ēkā atradies Jakobsona sīkpreču veikaliņš, bet pagājušā gadsimta 20. gados Feitelberga koloniālpreču tirgotava un Brieža tējnīca.
   Romantiskākā Kuldīgas ēka
   No daudzajām Kuldīgas vecajām mājām, kurām senatnes elpa saglabājusies vien fasādē vai detaļās, Jelgavas ielā 1 tā jūtama gandrīz vai taustāmi.
   ēka nav kapitāli pārbūvēta, un te var just, kā agrāk dzīvojuši pilsētnieki: ar brīnišķīgām vītām kāpnēm, sarkanu ķieģeļu klonu, zemām, biezām durvīm, protams, arī mitrumu pagrabstāvā un nedaudz jūtamu sausās tualetes klātbūtni. „Mūsu ģimenei šis dzīvoklis ir jau 54 gadus,” stāsta iedzīvotāja Gaida Liparte. Uz viņas dzīvokļa durvīm saglabājies smalks koka režģis.
    „To ļoti gribētu saglabāt, bet koks sāk drupt, un restaurācija maksā lielu naudu,” viņa saka. Gaida uz šo māju atnākusi 1952. gadā. Viņa vēl pieredzējusi, kāds sākotnēji izskatījies pagalms. ēkā senāk bijusi iebraucamā sēta, jo uz Kuldīgas tirgu, kas atradās Rātslaukumā, sabraukuši zemnieki ar pajūgiem. Nojumē atstājuši zirgus ar visiem ratiem. Pagalms bijis norobežots ar ēkām.
   Gar Jelgavas ielas malu atradies liels šķūnis. Apmēram ap to vietu, kur pagalmā ir sausās tualetes, perpendikulāri šķūnim atradusies kūts. Alekšupītes mala bijusi brīva, tur Gaidas mamma un citas kaimiņienes sanesušas zemi un izveidojušas krāšņu puķu dārzu. Upē zem ēkas logiem atradies mākslīgi veidots ūdenskritumiņš, kas iedzīvotājiem ļoti paticis. Tas nav saglabājies. „Tad sēta bija eleganta. Ziedēja rozes. Viss bija sakopts. Tagad man ļoti sāp sirds par šo nesakoptību, jo te taču ārzemnieki nāk, bet ko es viena varu darīt...” tā Gaida.
   Dzīvoklis viņai esot ļoti mīļš, kaut arī visus 54 gadus cilvēki te mitinās bez ērtībām. Katrs ūdens spainis jāuznes un jāiznes laukā. Dzīvokļi mājā bijuši lieli un ar divām ieejām. Padomju laikā tie sadalīti mazākos. Gaidas mamma esot stāstījusi, ka ēkā strādājis zeltkalis, tepat arī bijis mazs juvelierveikaliņš. Padomju laikā pagrabā kādu laiku strādājis galdnieks, bet pēc tam bijušas autoveikalu noliktavas.
   Iveta Grīniņa