34. stāsts. ēka Baznīcas ielā 21.
Baznīcas ielas 21. nams celts aptuveni 1860. – 1870. gadā, un tur ilgāku laiku dzīvojis Kuldīgas apriņķa ārsts Fjodors Kupfers, tāpēc to mēdza dēvēt par Kupfera namu.
Kupferu dzimta Kurzemē ir jau no 17. gadsimta vidus, tajā vairākās paaudzēs bijuši ārsti. F.Kupfers dzimis 1856. gadā Kuldīgā ārsta Fridriha Vilhelma II Kupfera ģimenē, mācījies vietējās privātskolās, 1876. gadā beidzis pilsētas vācu ģimnāziju.
Medicīnas doktora grādu ieguvis 1884. gadā Tērbatas universitātē, pēc tam trīs gadus strādājis par ārstu Rudbāržos. No 1888. līdz 1903. gadam bijis Kuldīgas ārsts un slimnīcas virsārsts, tad līdz 1915. gadam apriņķa ārsts. F.Kupfers bijis arī Ziemeļkurzemes ārstu biedrības līdzdibinātājs 1892. gadā un sabiedriskais darbinieks.
Viņš sekmējis slimnīcas izbūvi un paplašināšanu. Bijis pilsētas domes deputāts un piedalījies ielu apgaismošanas un sanitārās komisijas darbā. Pildījis arī Baltijas skolotāju semināra ārsta pienākumus, kā arī pieņēmis pacientus privātpraksē.
Tā kā nams bijis diezgan liels, tā pirmajā stāvā izvietojušies aptiekas preču, lampu un trauku veikaliņi un kurpnieka darbnīca. Jau no 19. gadsimta beigām te bijis arī kungu un dāmu frizieru salons.
Bijusī ebreju cepuru fabrika
Lai cik neticami tas būtu, bet cauri Baznīcas ielas 21. namam senāk bijis izbūvēts tunelis.
Grūts ceļš līdz dzīvoklim
Lietuviete Lūcija Ķuze šajā namā dzīvo kopš 1978. gada. Sākumā kopā ar vīru īrējusi istabiņu, vēlāk ar lielām grūtībām izdevies iegūt visu dzīvokli. Sākumā pilsētas vadība nav gribējusi viņai dzīvokli piešķirt. Vilcināta dokumentu kārtošana, sūtītas tiesas pavēstes pat par izlikšanu no mītnes.
„Man piedāvāja citu dzīvesvietu, tik lai uz šo necerot. Bet es biju ar mieru tikai tad, ja dod labāku dzīvokli, taču nekā.” Lūcija, pat ejot uz darbu, raizējusies: „Domāju, atnākšu mājās, visas manas mantiņas būs izliktas uz ielas, durvīm priekšā liela atslēga, un man vairs nebūs, kur dzīvot!”
Taču beigu beigās viss nokārtojies un ar pilsētas vadību parakstīts beztermiņa līgums par dzīvokļa īri. „Ja būtu rakstniece, sarakstītu grāmatu par to, kas bija jāpiedzīvo, lai šo dzīvokli dabūtu,” stāsta Lūcija.
Tunelis cauri mājai
Cilvēki, kas te agrāk dzīvojuši, Lūcijai stāstījuši, ka kādreiz namā bijusi ebreju cepuru fabrika, pati ēka arī piederējusi ebrejam un tikai pēc viņa nāves pārgājusi pilsētas īpašumā. Pirmajā stāvā otrā dzīvokļa un koridora vietā bijis tunelis, pa kuru cauri braukušas karietes.
To Lūcijai zinājusi teikt kādreizējā mājas iedzīvotāja, kas nu jau mirusi. 3. dzīvoklī, kur mīt Lūcija, guļamistabas loga vietā bijušas durvis ar trepēm uz leju kā no otrā stāva. 1970. gadā nams rekonstruēts, tad viss uztaisīts tā, kā ir tagad – nav vairs ne tuneļa, ne trepju.
Tagad namā ir astoņi dzīvokļi. Vecā kundze Lūcijai un citiem iedzīvotājiem stāstījusi arī dažādus notikumus saistībā ar ēku. Lūcija gan neko daudz vairs neatceras, vainīgs esot vecums. Skumji arī, ka pagalmā vairs nav bērnu, kas senāk tur rotaļājušies. Visi izauguši lieli. Lūcija gājusi pie viņiem, runājusies, spēlējusies, jo pašai bērnu nav.
30 gadi vienā namā
Lūcija Ķuze ir lietuviete, Latvijā kopā ar ģimeni dzīvo no 1959. gada. Toreiz viņai bijuši 13 gadi, Lietuvā tajā laikā bijis diezgan grūti, algas bijušas mazas. Tētis bijis kalējs, iepazinies ar latviešiem un dabūjis darbu šeit. „Domāju, ka būs grūti iemācīties valodu un pierast pie Latvijas apstākļiem, bet visu apguvu diezgan ātri. Uzskatu, ka valsts, kurā dzīvoju, ir manējā,” saka Lūcija.
Baznīcas ielas 21. namā Lūcija dzīvot sākusi, kad bijusi trīsdesmitgadniece. Viņa stāsta, ka patīk vecā māja, pie tās pierasts, kā nekā trīsdesmit gadi šajās sienās pavadīti. Malku sagādāt neesot viegli, toties ziemā, kad daudzdzīvokļu namu iemītnieki salstot, viņa iemet krāsnī pa pagalītei. „Esmu liela siltuma mīļotāja, tāpat kā mans kaķis,” Lūcija pasmaida un paskatās uz mazo murrātāju.