Baznīcas iela 18

1. ü      Pirmskara posmā ēkā atradusies V. Grobes aptieka. ( 1921-1925)
   ü      1931. gadā šeit atradās Kuldīgas vācu sabiedrības kase.
   ü      Pēc Otrā pasaules kara ēka ir dzīvojamais nams.
   ü      2006.08.14. tika iesniegts projekts ar nosaukumu „Dzīvokļa vienkāršotā renovācija”, pasūtītājs L. Druva un projekta vadītājs ādolfs Astičs. Nr. p.k. 22. (arhitektiski makslinieciskas izpetes);

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

---

1.  
   Erdmanis J.
         * Veikala atvēršana. Paziņoju saviem cien. pastellētājiem, pircējiem un visiem Kuldīgas un apkārtnes publikai, ka esmu pārnācis no Rīgas uz Kuldīgu un savu kurpnieka preču veikalu ierīkojis Baznīcas ielā, Grabes k-ga namā, pie lielā tirgus laukuma, blakus Judeloviča pervu bodei. Attiecoties uz manu agrāko veikalu, kurā tagad ir Hermansons varu saviem cien. darba devējiem paziņot, ka man ar viņu vairs nav nekāda sakara. Augstcienībā J.Erdmans (“Kurzemnieks” 1911.gada 28.oktobrī Nr.45)

2. pirmdiena, 19 aprīlis 2004

   27. stāsts. ēka Baznīcas ielā 18. Par Baznīcas ielā 18 ēkas celtniecības laiku precīzu ziņu muzeja rīcībā nav, taču zināms, ka šeit ilgu laiku atradusies Grabes aptieka – hercoga galma aptiekas pēctece. 1861. gadā Aleksandrs Grabe nopircis aptieku no iepriekšējā īpašnieka Gintera. A.Grabe dzimis 1834. gadā Rundālē apriņķa revizora ģimenē, studējis Tērbatā (tagad Tartu), iegūstot provizora diplomu. 1863. gadā viņš apprecējis Kuldīgas apriņķa ārsta Jura Bāra meitu Mariju. Laulībā nodzīvoti 18 gadi, pēc viņas nāves aptiekārs stājās laulībā ar Šarloti Verneru, taču pēc četriem gadiem viņš otrreiz kļuva atraitnis. A.Grabe aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē – no 1877. līdz 1909. gadam bija pilsētas pašvaldības loceklis, darbojās nekustamo īpašumu taksācijas komisijā, sanitārajā komisijā, pilsētas nodokļu pārvaldē, kā arī pilsētas bāriņtiesā un Amatnieku biedrības valdē. Viņš nodzīvoja garu mūžu, 75 gadus. Divi dēli tradicionāli turpināja tēva nodarbošanos un arī studēja Tērbatā. Hermanis ieguva farmācijas maģistra grādu, dažus gadus bija aptiekas pārvaldnieks Aizputē, no 1897. līdz 1901. gadam tēva aptiekā, bet pēc tam atvēra pats savu aptieku jaunuzceltā namā Liepājā, Kūrmājas prospektā. Brālis Valters pēc provizora diploma iegūšanas 1904. gadā pārņēma tēva aptieku un vadīja to līdz 1939 gadam, kad ģimene repatriējās uz Vāciju. Līdz ar to Grabes aptieka tika slēgta. Māja, kur dzīvojis mākslinieks Bīne Gunita Freiberga Baznīcas ielas 18. namā dzīvo 50 gadus. Viņai ir saulains un gaišs dzīvoklis, bet pirms kapitālā remonta māja bijusi briesmīgā stāvoklī. Ielas pusē bijušas kādreizējās aptiekas telpas – ļoti plašas, ar augstiem griestiem. Kopīgā virtuve bijusi liela zāle. Iemītnieki te jutušies diezgan neomulīgi. Remonta laikā nojauca piebūvi, izveidoja ieeju no ielas, katram dzīvoklim atsevišķu virtuvi, bet ne tualeti, ne vannas istabu. Labierīcības ierīkojuši paši īrnieki. Arī bēniņos izbūvēti glīti dzīvokļi. Kurā gadā tas noticis, kundze neatceras. Zirņu pikas nedēļu pirms bombardēšanas Otrajā stāvā liels dzīvoklis bijis māksliniekam Jēkabam Bīnem. Viņa dēls Jānis Bīne šajā mājā pavadījis bērnību no četriem gadiem līdz padsmitnieka vecumam. Viņš atceras: “Mūsu ģimenei šajā ēkā piederēja trīs istabas un virtuve. Tur bija daudz mana vecuma zēnu, pagalms, blakus mājā bērnudārzs, aiz tā – liels dārzs ar vecām ābelēm. Iedzīvotāju toreiz nebija daudz – mums blakus dzīvoja Ormaņu un Kaltenieku ģimene, medmāsa Ausma. Pirmā stāva piebūvē dzīvoja sētniece Saldeniece un Krievijas latviete Puškina. Ja nemaldos, visas telpas netika izmantotas. Koka māja, kas bija blakus, nodega pašās kara beigās. īsi pirms tam – 1. maijā – tur svinēju Lieldienas, atceros, pirmo reizi ēdu zirņu pikas, kas man ļoti garšoja. Tagadējā parka kvartāls tika sabombardēts burtiski nedēļu pēc tam, pirms pašas kapitulācijas, tāpat kā kultūras nama apkārtne un citas vietas. Atceros, kad pēc uzlidojuma kāpām no pagraba augšā, dega visās pusēs.” Piemineklis sunim “Vecie iedzīvotāji stāstīja par vācu aptiekāru, kam piederējusi māja. Viņš repatriējoties nevarēja paņemt līdzi suni. Tad bija to nomērdējis un uzcēlis granīta pieminekli no kaltiem pakāpieniem. Tie vēl ilgi mētājās ap māju. Bēniņos ilgi un dikti bija dzīvojuši baloži. Atklājām, ka grīda biezā kārtā pārklāta putnu mēsliem. Tos iedzīvotāji lika uz dārziņiem un visu pārējo māju cilvēki ar skaudību raudzījās, kā aug griezdamies. Mēs viņiem neatklājām, kas par lietu. Celiņu, kas cauri parkam iet no mājas stūra uz bijušo kinoteātri, kuldīdznieki sauca par Prošmerles ielu no franču kinofilmas Skandāls prošmerlē. Tāpēc, ka bijušās mājas vietā bija uzbūvēta sabiedriskā tualete. ”