Kuldīgas rajona laikraksts „Kurzemnieks”
Kuldīgas dārgumi
pirmdiena, 27 septembris 2004
37. stāsts, ēka Baznīcas ielā 29.
Bijusī maiznīca
ēku rindu Baznīcas ielas labajā pusē noslēdz nams ar numuru 29. Par to saglabājies maz ziņu.
Domājams, ka šeit ilgāku laiku (no 1912. līdz 1940. gadam) bijusi maiznīca jeb, kā agrāk sacīja, beķereja. To īpašnieki palaikam mainījušies: vispirms bijusi Debora Jozefsone, pēc desmit gadiem Edgars Kuropkats, bet 30. gados minētas Emīlija Heverda un Līze Vilinska.
Maiznieks ar vislielāko stāžu bija E.Kuropkats. Viņam sava maiznīca piederēja jau 1899. gadā, un vēlāk viņš bija amata vecākais. Ja 20. gadsimta sākumā Kuldīgā bija sešas beķerejas, tad 1912. gadā to skaits bija vislielākais – deviņpadsmit.
Pa četrām atradās Baznīcas un Kalna ielā. Tātad konkurence tolaik bija liela. Pēc Pirmā pasaules kara savu maiznīcu saglabāja vien E.Kuropkats. 1921. gadā ēkā bijusi arī tējnīca, bet nama sētā – iebraucamā vieta zirgiem.
Dzīve skaļajā Padomju ielā
20. gs. 60. gadu sākumā ēka Baznīcas ielā 29 kapitāli remontēta, jo bijusi pussagruvusi. Toreiz ierīkoti astoņi dzīvokļi.
Vienu no tiem kā jaunā speciāliste saņēmusi arī Aina Laksberga, kura ilgus gadus bija Kuldīgas bibliotēkas vadītāja. Aina atceras, ka toreizējā Padomju iela esot bijusi diezgan skaļa, ar dzīvu satiksmi, jo pāri Ventas tiltam brauca pasažieru autobusi. Vēl viņa stāsta par dubļaino pagalmu – ejot uz malkas šķūnīti, allaž bijuši jāvelk gumijas zābaki. Tagad pagalmiņš sakopts. Pāri ielai, kur atrodas laku un krāsu veikals, kādreiz varējuši nopirkt siltas smalkmaizītes.
Visilgāk šajā mājā – 36 gadus – dzīvo Lilija Miteniece. Viņa uz Kuldīgu pārcēlusies no Jūrmalas, visu mūžu strādājusi tipogrāfijā par burtlici. No vecajiem iedzīvotājiem viņa dzirdējusi, ka pirms kapitālā remonta mājai uz sētas pusi bijusi piebūve. Savukārt tur, kur viena no viņas istabām ielas pusē, esot bijis iebraucamās vietas stallis.
Māja jau pirms daudziem gadiem atzīta par kapitāli remontējamu. Dzīvot tur neesot viegli, stāsta Lilija un ved rādīt sasprāgušo krāsni, izpuvušos logu rāmjus. Viņa dzīvokli nav privatizējusi, jo neesot naudas, par ko to uzturēt. Pārējie kaimiņi savējos gan privatizējuši. Māja lēnām sveras uz vienu pusi, to var redzēt pēc šķībajām durvju aplodām, plaisām sienās, grīdas, kas šūpojas. Ziemā esot diezgan grūti piekurināt.
Par vislielāko plusu šim dzīvoklim Lilija uzskata atsevišķo ieeju un mazo puķu dārza stūrīti. Agrāk pagalmā puķu esot bijis daudz vairāk, bet tagad vietu vajagot mašīnām, un zaļumi atkāpjas.
Iveta Grīniņa