Kuldīgas rajona laikraksts „Kurzemnieks”
Kuldīgas dārgumi
pirmdiena, 13 septembris 2004
36.stāsts. ēka Baznīcas ielā 27.
Lēvinsona nams
Māja Baznīcas ielā 27 piederējusi Lēvinsonu ģimenei (kā īpašnieki viņi minēti 1899. un 1912. gadā).
Namā atradusies Gustava Cimmermaņa tipogrāfija, kas dibināta 1873. gadā. Tajā strādājuši četri cilvēki, gatavojot iestāžu veidlapas, kantora grāmatas, paziņojumus, rēķinu veidlapas, programmas, dzērienu un medikamentu etiķetes, kā arī vizītkartes.
Pirmajos desmit darba gados ražošanas apjoms pieaudzis divkārt, arī strādājošo skaits palielinājies līdz deviņiem cilvēkiem. Gatavo produkciju realizējušia ne vien Kuldīgā, bet arī citās Kurzemes pilsētās: Liepājā, Talsos, Saldū, Ventspilī un Aizputē.
Savukārt izejvielas piegādātas no Jelgavas, Rīgas, Pēterburgas un ārzemēm. Vēlāk šo tipogrāfiju pārņēmis E.Petkevičs, pārceļot uz sev piederošo namu Bērzu ielā 1.
Namam pagalma pusē ir liela piebūve, līdz ar to arī daudz dzīvokļu. Par īrnieku nodarbošanos 1935. gadā liecina šādas ziņas: Marijai Segliņai un Emīlijai Kopmanei bija frizētavas, Leopoldam Drobem-Holcmanim – labības tirgotava, Katei Goldmanei – gludinātava, Emīlijai Haverdai – piena veikals, Jēkabam Ziemeram – sedlinieka darbnīca.
Bet Pēteris Biete piedāvājis preču pārvadāšanu ar auto. Vēl šodien fasādē redzamā senā reklāma liecina, ka šeit bijusi arī šujmašīnu un velosipēdu remontdarbnīca.
Par dzīvi var uzrakstīt grāmatu
Senajā ēkā vēl aizvien ir seši dzīvokļi, vienā ierīkots veikals Ornets. Visilgāk mājā dzīvo Praskovja Polosina – kopš 1945. gada. Latvijā viņa nokļuvusi 1942. gadā. Kā pati saka: „Labprātīgi neatbraucām, mūs atveda vācieši.” Viņa nav vienīgā, kas tādā veidā nokļuvusi Kuldīgā – toreiz daudzas krievu ģimenes veda uz rietumiem. Proskovjas dzimtā puse ir netālu no ļeņingradas.
Vispirms viņa ar māsu un viņas mazo puisīti, brāli un vecākiem nokļuva Saldū. Meitenei bija 12 gadu. Tur viņi sadalīti pa lauku saimniecībām. Vienu māsu uzreiz aizveda uz Vāciju. Par viņu līdz kara beigām ģimene neko nezināja, arī ar mammu un brāli izdevās satikties tikai pēc kara.
Pēc gada gūstekņus atkal vāca kopā un veda uz Liepāju. Pirms došanās uz kuģi, klīda runas, ka viens kuģis, gūstekņiem pārpildīts, nogrimis. Tēvs bērniem ieteica bēgt, Proskovjai bija jāglābj arī māsas dēliņš. Taču viņiem neizdevās aizbēgt, un ģimene nokļuva gūstekņu nometnē. Kad ienāca Sarkanā armija, Proskovjas ģimene apmetās Kuldīgā.
Viņa par pēckara laiku saka: „Kur mēs varējām aizbraukt" Vecāki bija slimi, māsas puisītis nometnē nomira.” Tā viņi palika te. Māsu dzīvoklī Baznīcas ielā ielaidusi kaimiņiene Firsova.
Vēl mājā dzīvojusi veca tantiņa, kura pirms kara bija kalpojusi ebreju ģimenē. Viņai bijusi govs, to turējusi turpat netālu, kūtī. Tolaik visas apkārtējās Baznīcas ielas mājas bijušas neapdzīvotas. Sākot no pēckara gadiem, visu mūžu Proskovja nostrādājusi fabrikā Vulkāns.
Viņas dzīvoklī istabas bijušas caurstaigājamas, jo tur kādreiz atradusies darbnīca. Pēc tam iebūvēta viena siena, bet citādi māja esot gandrīz tāda pati kā pēc kara. Divas istabas ierīkotas otrajā stāvā, bet vietā, kur kādreiz atradās iebrauktuve pagalmā, iebūvēts dzīvoklis. Pēc kara divus metrus platā iebrauktuve, kas redzama arī 30. gadu fotogrāfijās, esot bijusi pussagrauta.
Proskovja stāsta, ka mājā vienmēr dzīvojuši labi cilvēki. Starp kaimiņiem nesaskaņu nav bijis. Kopš mazdēls aizgājis uz Rīgu, viņa tagad dzīvo viena.
Iveta Grīniņa