Kuldīgas dārgumi
44. stāsts ēka Ventspils ielā 5 (Bērzu ielā 12)
Kuldīgas vecā slimnīca
1827. gadā ar Krievijas cara pavēli tika uzdots ierīkot lazaretes visās Kurzemes apriņķa pilsētās.
Tajās pārsvarā izmeklēja un novēroja rekrūšus iesaukšanas laikā. Vēlāk šos uzdevumus pārņēma militārie hospitāļi lielākajās pilsētās. Pirmā Kuldīgas slimnīca tika izvietota dažādās īrētās telpās, līdz piemērota vieta atradās 1863. gadā rātskundzes Minnas Šmitas (dzim. Grozevska) namā, tā dēvētajā Kaļķu kalnā, toreizējā Bērzu ielā 12.
1866. gadā pilsēta šo namu atpirka no Kuldīgas slimnīcas kantora. Līdz ar jauno statūtu ieviešanu slimnīca pārgāja pilsētas īpašumā. Kad baku epidēmijā 1889./1890. gada ziemā bija vajadzīgs izolators, pilsēta par 5000 rubļiem nopirka no krājkases blakus namu Bērzu ielā 10 ar gruntsgabalu līdz pat lopkautuvei. Pēc epidēmijas ēkās tika iekārtota pārvalde.
Vienā slimnīcas spārnā ierīkoja nelielu operāciju telpu. Līdz tam operācijas veica aptiekā visu acu priekšā. 1895./1896. gadā dārzā tika uzcelta infekciju nodaļa, ierīkots mazs sekciju kambarītis un vecajā blakus ēkā – telpas hroniski psihiski slimajiem. Pēc 1890. gada 3. jūnija ugunsgrēka stipri bojātās ēkas aizvietoja ar masīvām celtnēm.
Maksa par ārstēšanu, uzturu un pārsējiem bija 9 rubļi mēnesī no personas. Slimniekiem bija noteikta ēdienkarte, tika pasniegti arī diētiski ēdieni. Līdz pat 19. gs. 70. gadiem trauki bija gandrīz tikai no alvas. Instrumentu, izņemot divas lielas misiņa bļodas un švammi, nebija. ārsti lietoja paši savus. 1930. gadā bija tāds instrumentu kopums, ka tā pietika gan mazām, gan lielām operācijām.
Bērzu ielā 12 ir strādājuši ārsti: Eduards Pols (līdz 1885.g.), Heinrihs Rozenbergers (1888.g. maijs–oktobris), Teodors Kupfers (1888.–1903.), Maksis Ulmanis (1903.–1926.g.), Eduards Rozenbergs (1926.–1928.g.) un no 1928. gada Zigismunds Gozioskis.
1930. gadā slimnīcu pārcēla uz Kalpaka ielu, kur veica galvenokārt ķirurģiskas operācijas, bet infekciju nodaļa vēl palika vecajā ēkā.
Dzīve Ventas tuvumā
20. gadsimta 60. gados veco slimnīcu sauca par skolotāju māju. Pirms tur ierīkoja dzīvokļus, mājā esot bijis internāts, bet piebūvē gar ielu uz Ventas pusi – virtuve. Desmti dzīvokļus ierīkoja tad, kad uzcelta 1. vidusskola. Trīs no tiem – piebūvē, kur dzīvo arī Viktorija Plūmane. Viņa ir kādreizējās Kuldīgas medicīnas māsu skolas absolvente un dzīvokli šajā mājā saņēmusi tāpēc, ka strādājusi bērnudārzā. Toreiz te dzīvojušas skolotājas Raduma, Sējēja, Zeberliņa, Grīnvalde un citas.
Spilgtākās atmiņas viņai ir no 1965. gada plūdiem un ledus iešanas. Sastrēgums pie Ventas tilta bijis tik liels, ka ledus bijis augšā līdz margām, bet lejpus tilta upe to uznesusi līdz pat Upes ielai. Zem Viktorijas virtuves logiem ledus blāķi bijuši tik augsti, ka viņa ar draudzenēm kāpusi pa logu laukā.
Tieši tad, kad meitenes gājušas pastaigāties gar Ventu uz Lauktehnikas pusi, strādājuši spridzinātāji. Viņa stāsta: „Pēkšņi visa Venta tā kā sašūpojās, un sāka celties ūdens. Mēs skrējām, cik kājas nes pa ceļu kalnā, un ūdens nāca lēnām pakaļ. Togad Jāņos vēl šampanieti uz ledus turējām.”
Izjusti arī plūdi. No nākamās mājas, kas ir zemāk uz Ventas pusi, iedzīvotāji reiz evakuēti, jo ūdens gājis pa logiem iekšā. Citādi dzīvei šajā mājā neesot ne vainas. 60. gadu otrajā pusē bijis kapitālais remonts. Pavisam nesen nomainīti logi, salaboti skursteņi un pārmūrētas krāsnis. Tagad visi dzīvokļi privatizēti. Pagalmu no ielas redzēt nevar. Agrāk sievietes tur sauļojušās. Lai arī piebūvīte ir necila, dzīvokļi tajā esot patīkami un saulaini.
„Te ir feini. Es noeju gar veco ķīmisko tīrītavu, apskatos Ventu, kur kādreiz makšķerēts, un tepat gar stūri atpakaļ. Kad uzcels brūzi un krogu blakus, tad gan mums jautri ies,” smejas sirmā kundze.